TEIKA PAR RAKARI KALVI
Tā ir vieta, kur atrastas pirmās liecības par mūsdienu Latvijas teritorijas pirmajiem iedzīvotājiem.
Vēl iepriekš, šajā vietā bija Baltijas ledus ezers, kas bija auksta saldūdens baseins, izveidojies pēdējā ledus laikmeta beigās no Ziemeļeiropas ledāja kušanas ūdeņiem (pirms aptuveni 13`000 – 10`300 gadiem). Šī Baltijas ledus ezera nogulumi Latvijas teritorijā ir atrodami gar visu tagadējās Baltijas jūras krastu, kur Ledus ezera krastam atkāpjoties, zemienēs palikuši ar priedītēm apauguši neauglīgu smiltāju līdzenumi ar kāpu vaļņiem, kas mijas ar purviem (tīreļiem) un sekliem ezeriem.
Tā kā līvu senči dzīvojuši Kurzemes ziemeļos jau kopš vidējā neolīta perioda (3400.—2300. g. pirms Kristus), tad jau 11. gadsimtā viņi pārcēlās no savas “Vanemas” (jeb līvu vecā zeme) pār Rīgas jūras līcim uz šo Vidzemes rietumu krastu.
Ar 11.- 12gs. šo vietu apdzīvo Lībieši un vēlāk, visticamāk, šis reģions kļūst par nozīmīgu kultūras un tirdzniecības centru! Senākais zināmais Līvzemes nosaukums Liflandi atrasts uz Trosas rūnu akmens, kas liecina par zviedru vikinga Frejgera (Freygeirr) Livonijas karagājieniem 11. gadsimtā.
KAS IR RAKARI?
Lībiešu jūrasbraucēji, kas, nevēlēdamies zaudēt neatkarību un identitāti, nodarbojās ne vien ar zvejniecību, bet arī ar tirdzniecību un darīja to neatkarīgi no hercogiem un bīskapiem. Tas arī bija par iemeslu šī aroda slepenībai un brīžiem pat konfliktiem ar pastāvošo kārtību.
Tādejādi “RAKARI” ieguva drosmīgu, neatkarīgu un stipru cilvēku slavu un bija cienīti visā apkārtnē! Tieši šo drosminieku dēļ un tādēļ, lai neatdotu Zobenbrāļu ordeņa pieprasīto trešdaļu zemes pēc kaujām ar līviem, bīskaps Alberts bija spiests lūgt atļauju Romas ķeizara Frīdriha I dēlam Švābijas Fīlipam. Tikai 1207. gadā viņš saņēma Svētās Romas impērijas firsta tiesības Līvzemē un “Rakari” tika iekļauti Rīgas arhibīskapijas Līvu gala teritorijā (piemēram, kartē uz sienas “Rakaros” var redzēt Livonijas robežas).
Vieta, kur atrodas Rakari, bija šo kuģotāju pieturas vieta Svētupē (vēl pat Vitrupi uz Pernigeli kuģi gāja), tieši šeit tika pirkta pārdota un dalīta manta, kas arī mēdza būt iegūta cīņās!
Rakaru vīri bija pazīstami arī ar vikingiem, kas vietām Eiropā zināmi kā normaņi. Ar savām jūrasbraucēju spējām un māku būvēt laivas (kuģus snekja) bija plaši pazīstami gan vieni, gan otri. Tomēr, līdzko Bizantija bija pārvarējusi savu iekšējo krīzi un pieveikusi savus pretiniekus, bet ģermāņi bija sakāvuši un pievērsuši kristīgai ticībai maģārus, vikingu loma stipri samazinājās. Arī Eiropas interese par tirdzniecību ar arābiem kļuva arvien vājāka, jo arābu pasaule pēc sakāves karos ar Bizantiju sašķēlās atsevišķos kalifātos un arvien vairāk sāka ekonomiski novājināties. Tai pat laikā, arvien lielāku lomu rietumu-austrumu tirdzniecībā sāka spēlēt Rīga, tādēļ arī Rakari bija jo ļoti nodarbināti.
Šeit atradās neliela Rakaru apmetnes vieta un krodziņš, kur ceļotāji līksmoja un gatavojās jauniem varoņdarbiem pirms došanās jūrā!
Līdz ar lielo kuģu ienākšanu Salacgrīvas ostā un jaunu tirdzniecības ceļu izveidi 18. gs. šis Rakaru arods kļuva neienesīgs un par šiem laikiem palikušas vien leģendas un nostāsti!
TĀ ESOT BIJIS:
Tieši rakari nav varējuši sadzīvot ar lecīgo vācu muižnieku baronu Minhauzenu, kurš 1744. gada 2. februārī Pernigeles baznīcā (tagad Liepupes pagastā) bija salaulājies ar Duntes muižas mantinieci Jakobīni fon Duntenu, un bija plaši pazīstams stāstnieks. Baronam šīs vietas, kā vēlāk viņš pats to stāstīja savā dzimtenē Vācijā Bodenverderes muižā, uz lielgabala lodes nācies pamest. (Minhauzena muzejs atrodas 30 km virzienā uz Rīgu).
Leģenda par zeltmati stāsta, ka kāds rakaris bijis tālu aizceļojis uz aizjūras zemēm. Iespējams pat, ka tā bija Norvēģija. Tālajos fjordos viņš iepazinies ar vikingiem un rādījis tiem savu drosmi kā kaujā, tā jūras braukšanas meistarībā. Tur viņš apņēmis par sievu kādu daiļu meitenei, kurai mati bijuši kā saules atspulgs jūrā un āda maiga un mīksta kā siltās Baltijas jūras smiltis. Rakaris viņu tā iemīlējis, ka pārvedis mājās no aizjūrām. Līdzi viņus pavadīt devušies arī vikingi, vismaz 40 vīriem kopā ar izcilu pavāru, ceļojot ar vikingu kuģi – skuta.
Rakaros visi ciemiņi tikuši labi uzņemti, guldīti. Līvi cienājuši ar pašu brūvētu alu un kūpinātām zivīm baltu tradīcijās, bet vikingi mācījuši gatavot stori un citus labumus. Rakaru ļaudīm makten tuvu pie sirds nācis vikingu gatavotais un ilgi, jo ilgi palika atmiņā šis notikums (stores receptes vēl ir saglabājušās un pēc tām arī tagad tās tiek pagatavotas).
Bet, kādu nakti tīrot jūrā nozvejotās reņģes, jaunā sieviņa pazudusi. Tad nu vīrs viņu devies meklēt, bet tā arī nav atgriezies. Runā, ka, tīrot zivis, daiļava atradusi kādu noslēpumainu zivi ar ragiem, kas piepildījusi viņas karstāko vēlēšanos. Kas tā bijusi – atliek vien minēt, taču ir saglabājušies stāsti par to, bet pats rakaris kopš tās dienas tā arī nav redzēts!
Šo rakari sauca Kalvis, bet teika noklusē skaistās sievas vārdu. Rakaru ļaudis par godu Kalvim un viņa sievai izgatavoja čugunā lietu Kalvja pieminekli, kur Kalvim sānos piejoztas zivis, rokā sakļauts zivju šķēps, bet augšpusē viņš tur lielu trauku. No tā plūst ūdens, kas raksturo darbību, mieru, nosvērtību un mūžību. Jūras ūdens plūst no trauka lejā un augšpus atpakaļ. Un ciema ļaudis uzskata, ka noslēpumainās zivs ar ragiem burvestība var nest tikai laimi!
P.S. Kāpās pie jūras esot aprakts rakaru zelts, taču neviens vēl to nav atradis, varbūt jums paveicas (lāpstu jautāt bārmenim).
P.S.S. Rakari pirms došanās jūrā veikuši dažādus rituālus:
– piemēram apmeklējuši lībiešu alas un lūgušies dieviem veiksmes;
– staigājuši pa piejūras taku un vakarā ilgi raudzījušies jūrā, gaidīdami zīmes, pēc kurām tad arī zinājuši, kas sagaida braucienā!
P.S.S.S. Rakari, dzerot pašu gatavoto dzērienu (jautāt bārmenim), vienā naktī spējuši aizkuģot uz otru Lībiešu krastu un atpakaļ!
* Nesenā pagātnē šeit ir dzīvojusi studentu celtnieku vienība, kas tā arī saukusies ”RAKARI”. Jaunie rakari nav daudz atpalikuši no saviem priekštečiem un beidzot rakšanas darbus pludmalē daudzi institūtā tā arī nav atgriezušies!
Nearest sights
Keramikas sienas panno “Latvijas bākas” Keramiķa I. Klīdzēja veidotā māla karte ar Latvijas bākām apskatāma a/s “Brīvais Vilnis” zivju pārstrādes kompleksā foajē.
Celta 1873.g. (arh. R. Pflūge).
Celta 1857.g. agrākās koka baznīcas vietā. Altāris un kancele saglabājušies no 18. gs. otrās puses.
1226.g. te uzcelta Rīgas bīskapa Alberta pils, kas pārvaldīja pieeju Salacas baseinam no jūras puses. Pils daudzkārt cietusi, līdz nopostīta 18.gs. sākumā. Akmeņi no sabrukušās pils izmantoti baznīcas sētai, tāpēc mūsdienās par pili vairs liecina tikai zemes uzbērums.
Lāņos, agrāk sauktajā Štilfrīdā (Stillfried), 1872.gadā pabeigta Lāņu muiža (Lāndhof) kuras īpašnieks līdz pat 1940. gadam barons Reinhards fon Fegezaks (Reinhard von Vegesack).
Lāņu muiža bija skaista un kopta, to sauca par medību pili, jo no ārzemēm – Vācijas, Itālijas un Francijas šurp brauca kungi uz medībām. Barons Reinhards fon Fegezaks mīlēja medības, muižā bieži notika medību balles.
Galveno ieeju muižā rotāja briežu galvu skulptūras katrā pusē, bet tieši virs ieejas bija brieža galva – izbāzenis. Muižas – medību pils 22 istabās bija greznas mēbeles un grīdas bija klātas ar paklājiem. Muiža lepojās ar savu skaisto ābeļdārzu kuru ieskāva akmens žogs, kas no augšas bija apšūts ar kārniņiem. Muižas dārzu un parku kopt brauca dārznieks no Vācijas.
Barons, Reinhards fon Fegezaks, pēc izglītības agronoms, ar augstāko izglītību, nebija lepns, labprāt sarunājās ar apkārtējiem, pamācīja kā labāk apstrādāt zemi. Muižas īpašumā bija 100 hektāru zemes, kurus apstrādāja rentnieki.
1940. gadā Lāņu muižā atvēra skolu, līdz 1995.gadam muižas ēkā atradās skola. Pašlaik Lāņu muiža, ēkas un zeme ir pašvaldības īpašums.
Celta 1997.g. (arh.D. Straubergs), baznīcā notiek garīgās mūzikas koncerti Dievkalpojumi katru dienu Pl. 19.00 (izņemot piektdienu), Svētdienā dievkalpojums pl. 17.00.
Piemineklis jūrā un 2. pasaules karā bojā gājušiem 1986.g., tēln. L. Novožeņeca, arh. J. Pētersons
Ferzenu dzimtas piemineklis. Bijušajā Ferzenu īpašumā Vecsalacas muižas parkā. Barona Ferzena laikā 18.gs. šeit tika izveidots pirmais jūrniecības muzejs Latvijā ar tam laikam bagātu un atraktīvu ekspozīciju.
Dabas liegums – Salacas upes ielejas lejtece. Ūdenstūristu un makšķernieku iecienīts upes posms, iespēja apskatīt nēģu tačus.(vasaras otrajā pusē un rudenī).
Svētupes krastā pie Kuiķules līča. Bijušā Metsepoles novada lībiešu nozīmīgākā kulta vieta, par ko liecina arheoloģiskajos izrakumos atrastās 628 monētas un senlietas, alu sienās iegravētās senās maģijas zīmes un visvecākais datētais ieraksts Latvijā – 1664. Viena no visgarākajām alām Latvijā vidusdevona smilšakmeņos.
Salacgrīvas l.t. “Sprundas”.Tikšanās ar dzejniekam tuvas ģimenes locekli mājā, kur J. Sudrabkalns pavadījis 30 vasaras radošā darbā un atpūtā laikā no 1945. līdz 1974. gadam.
Vidzemes jūrmalas posms no Ainažiem līdz Kuivižiem. Lielākais piejūras pļavu komplekss Latvijā. Randu pļavas ir Latvijā vienīgais augošais herbārijs, kur 200 hektāru platībā sastopama trešdaļa Latvijas ziedaugu. Te atrodamas 37 Latvijas, kā arī dažādu Eiropas valstu Sarkanajās grāmatās ierakstītas augu sugas. Starptautiski atzīta putnu migrācijas un ligzdošanas vieta.
Salacgrīva, Sila iela 2, tel. 40. Maināmās izstādes par Salacgrīvas novada vēsturi, mākslu un dzīvi pie jūras. Patstāvīgā izstāde “Zvejas rīki un veidi”.
17. gs. mākslīgi rakts 5 km garš kanāls, lai novadītu daļu Svētupes ūdeņu Salacā.
Tilts pār Salacu, 3 km augšpus Salacgrīvas – pirmais dzelzsbetona tilts Baltijā, atklāts 1909.gada 13. jūnijā. No tilta paveras raksturīgs skats uz Salacas – Latvijai nozīmīgākās, Lašupes ieleju – dabas liegumu.
Dabas liegums – īpatnēja jūrmala ar akmeņainu krastu un daudziem zemesragiem jūrā 14 km garumā.
200 m garš un līdz 4 m augsts sarkanā smilšakmens atsegums ar grotām un alām – krāšņākais jūras piekrastē Latvijā. Labiekārtota atpūtas vieta.
Koktēlnieka Ģ. Burvja zīme uzstādīta 2002. gadā.
Dabas piemineklis – laukakmeņu sakopojums jūrā ap 200 m no krasta.
Viena no gleznainākajām un tīrākajām Latvijas upēm, atzīta par vienu no 150 Eiropas bioloģiski daudzveidīgākajām ūdenstecēm. Salaca ir ceturtā nozīmīgākā lašu dabiskā nārsta upe Baltijas jūras reģionā, un te arī nārsto citviet Eiropā par retumiem kļuvušās vimbas un nēģi. Salaca vilina ūdenstūristus, makšķerniekus un vienkārši dabas pazinējus.
Biežāk uzdotie jautājumi
Jā, var norēķināties!
Jā, nakts miers jāievēro pēc plkst. 23:00.
Atpūtas komplekss nenes atbildību par nozaudētajām mantām.
Ieejas maksa nav jāmaksā apmeklējot restorānu.
Bērniem rotaļājoties bērnu laukumā nav jāmaksā.
Atbraucot atpūtā pie dabas drīkst paņemt līdzi savus ēdienus un dzērienus. Izņemot apmeklējot restorānu.
Ar mājdzīvnieku drīkst uzturēties tikai āra terasē ja tas netraucē citiem viesiem.
Teritoriju drīkst apmeklēt mūsu darba laika ietvaros. Ja teritorijā notiek privāts pasākums teritorija ir slēgta.
Uz vietas kā arī elektroniski var iegādāties dāvanu karti. Derīguma termiņš 6 mēneši no iegādes dienas.
